Ikdienas gaitās virtuvē verdoša ūdens nolēja šķiet pašsaprotama, taču mūsdienu materiāli pret temperatūras svārstībām izturas citādāk nekā čuguna caurules. Nelielas izmaiņas ierastajās darbībās var palīdzēt uzturēt sistēmu kārtībā un izvairīties no liekām raizēm ilgtermiņā.
Mūsdienu virtuves aprīkojums un materiāli pieprasa specifisku kopšanu, kas atšķiras no agrākos laikos pieņemtās prakses. Speciālistu ieteikumi palīdz izprast, kāpēc šķietami nekaitīgs ikdienas ieradums var lēnām bojāt kanalizācijas sistēmu un kā no tā pavisam viegli izvairīties.
Gatavošanas procesā verdoša ūdens izliešana izlietnē, piemēram, nolejot kartupeļus vai makaronus, šķiet pašsaprotama darbība. Tomēr šis mazais ieradums ilgtermiņā var radīt nopietnus bojājumus santehnikas komunikācijām, kas vēlāk prasa sarežģītu un dārgu remontu.
Mūsdienu caurules nav domātas verdošam ūdenim
Vecākās ēkās joprojām ir sastopamas čuguna vai vara caurules, kas ir izturīgas pret augstām temperatūrām. Turpretī gandrīz visos mūsdienu mājokļos kanalizācijas sistēma ir veidota no polivinilhlorīda (PVC) vai polipropilēna. Plastmasa ir praktisks un izturīgs risinājums, taču tam ir noteiktas termiskās izturības robežas. Parasti šādas caurules ir paredzētas ūdenim, kura temperatūra nepārsniedz 60 līdz 75 grādus.
Izlejot verdošu ūdeni tieši no katla, šķidruma temperatūra ir tuvu 100 grādiem. Plastmasa šādā karstumā sāk kļūt mīksta un var deformēties. Ja caurule zaudē savu sākotnējo formu, tajā sāk veidoties iedobes, kurās pastiprināti uzkrājas netīrumi un tauki. Laika gaitā tas izraisa lēnāku ūdens aizplūšanu un veicina blīvu aizsprostojumu veidošanos.
Savienojumu vietas un blīves cieš pirmās
Vislielākais risks pastāv vietās, kur viena caurule savienojas ar otru. Tur parasti atrodas gumijas blīvslēgi, kas nodrošina sistēmas hermētiskumu. Gumija ir ļoti jutīga pret straujām temperatūras svārstībām. Karstuma ietekmē tā izplešas, bet, ūdenim atdziestot, strauji saraujas.
Ja šādas temperatūras maiņas notiek regulāri, gumijas materiāls noveco daudz ātrāk, kļūst ciets un sāk plaisāt. Rezultātā savienojums zaudē blīvumu, un zem izlietnes sāk parādīties mitrums. Bieži vien bojājums tiek pamanīts tikai tad, kad virtuvē parādās specifiska smaka vai virtuves mēbeles ir paspējušas uzbriest no pastāvīga mitruma.
Sifona vājā vieta
Sifons ir detaļa tieši zem izlietnes, kurā pastāvīgi atrodas ūdens, lai nepieļautu kanalizācijas smaku iekļūšanu telpā. Tas parasti ir veidots no plānākas plastmasas nekā lielās stāvvada caurules. Izlejot verdošu ūdeni, tas vispirms ar pilnu temperatūras jaudu iedarbojas tieši uz sifona konstrukciju.
Šis termiskais šoks var radīt mikroplaisas materiālā, kas sākumā nav pamanāmas. Turklāt sifonos izmantotie blīvējumi karstuma ietekmē var zaudēt savu stiprību. Santehnikas speciālisti norāda, ka sifonu maiņa ir viens no biežākajiem remontdarbiem virtuvēs, kur regulāri tiek izliets verdošs šķidrums.
Kā pasargāt santehniku
Pastāv vairāki vienkārši veidi, kā izvairīties no sistēmas bojāšanas, nemainot gatavošanas paradumus. Viens no efektīvākajiem paņēmieniem ir vienmēr atvērt aukstā ūdens krānu brīdī, kad izlietnē tiek liets karstais šķidrums. Aukstā ūdens strūkla uzreiz atšķaida verdošo ūdeni, un temperatūra nokrītas līdz drošam līmenim, pirms tā sasniedz plastmasas detaļas.
Vēl viens risinājums ir ļaut karstajam ūdenim katlā dažas minūtes pastāvēt un atdzist. Kamēr tiek servēts ēdiens, temperatūra dabiski pazemināsies par 15–20 grādiem, kas ir pietiekami, lai pasargātu caurules.
Santehnikas sistēma ir mehānisms, kas prasa regulāras rūpes. Mazas izmaiņas ikdienas gaitās palīdz izvairīties no lieliem izdevumiem nākotnē, jo cauruļu maiņa aiz apdares materiāliem vai iebūvētām mēbelēm ir dārgs un sarežģīts process.
Gadiem leju verdošu un nekas nav saplīsis. Bet nu labi, drošības pēc var jau to auksto piešaut klāt.